Tajos brīžos - es taisnojos, centos, meklēju veidus, kā izdābāt, kā kompensēt, kā atdarīt ar labu. No malas viss šķita debešķīgi - man bija savs grāmatvedības uzņēmums, es metos iekšā sabiedriskajā dzīvē, rīkoju nometnes un pasākumus sievietēm, kas jau bija pirmie signāli - es mēģinu sabiedrībai dot to, pēc kā pati tik ļoti ilgojos.

Bet meklēt es sāku, jo - jutos neapmierināta ar to, ko signalizē mans ķermenis - man bija slikts miegs, sākās problēmas ar muguru, man konstatēja diska trūci, pēc būtības ķermenis visādos veidos “veda mani pie ārsta” - aicināja mani - hei, man vajag palīdzību. Otrs, kas man “grieza pogas” ārā - biją attiecības ar bērniem. Es bieži jutos izsmelta, viņi saslima [pēc manām domām] nepiemērotākajos brīžos. Es ienīdu sevi par tiem brīžiem, kad es uz viņiem pacēlu balsi.

Es vainoju sēdošo darbu, nemitīgo dzīves riteni, ko sapratīs tikai tas, kurš pats ir bijis grāmatvedis. Sāku papildus darboties ar savām priecīgajām lietām - rīkot pasākumus, nometnes. Taču kādā brīdī sevi pieķēru, ka to es daru labprāt, bet darbus uzņēmumā visu laiku prokrastinēju. Darīju tikai, kad jau smēlās mutē un spieda termiņi.

Vērsos pēc padoma pie kouča. Dzīve kļuva interesantāka, sāku saprast sevi labāk, bet mana interese par darbu - vēl mazāka. Klusībā liku mērķus, kas pilnībā nabija saistīti ar grāmatvedības jomu Man sākās trauksmes, naktī nevarēju gulēt. Līdz - viena saruna ar brīnišķīgu, viedu sievieti mani aizveda pie jautājuma: “Līdz kuram datumam tu atdosi visus savus klientus prom un sāksi darīt SAVU?” Man bija nenormāli bail. Baidījos, ko domās vīrs, ko vecāki, ko klienti, ko Valsts ieņēmumu dienests. ES BIJU TIK ĻOTI LIELU BAIĻU PILNA. Iedomājies? Es gribu dzīvot MĪLESTĪBĀ, bet - es esmu baiļu pilna. Man biją sajūta, ka ES NEVARU no šī visa tikt ārā. Jo - es dzīvoju bailēs - KO PAR MANI PADOMĀS?

Man bija divi instrumenti, kas palīdzēja no šīs baiļu realitātes sākt kūņoties ārā. Pirmais bija - SKAŅAS. Tās ieskāva mani savā mīlošajā klēpī un pirmo reizi mūžā aizveda, nosēdināja ar sevi un lika pajautāt sev: Anita, kur tu esi? Un ko TU TUR, PIE VELNA, DARI, ja Tev patiesībā patīk kas cits? Skaņu es ieraugu kā tādu Dievišķo Mātišķo savā dzīvē.

Un otrs - nāca Dievišķais Tēvišķais - ELPAS formā - kurš veda pie rokas un izveda mani ārā no BAIĻU CIETUMA. Elpa man ļāva sevi ieraudzīt kā būtni, kura no visa un visiem patiesībā baidās, kura kaunās, kura vaino sevi visādos formātos, kura spēj visu laiku apvainoties, bet kas biją pats svarīgākais, ko es ieraudzīju - es biju TIK LABA ar pasauli… Taču es atklāju, kādu agresijas gūzmu es veltu pati sev. Savilkts vēders, sakosts žoklis, trauksme, tas, ka es lūstu pušu (diska trūce), migrēnas - tas viss ir manis pašas radīts un uz sevi vērsts spiediens un sevi izdzīšana. Ar tekstu - “Anita, tu joprojām neesi pieteikami laba”. Un tagad sēdi, un tagad stāvi, un - gulēt neaiziesi, pirms nebūsi visus 5 spaiņus ar gurķiem samarinējusi. Plus - nāca klāt arī uz izaugsmi vērstās prasības pręt sevi - cikos pareizi jāceļas, kā pareizi jāēd, cik daudz jāsporto, utt.

Elpošanas prakses man palīdzēja sākt apzināties - ko es jūtu, ko jūt mans ķermenis, tas palīdzēja man saprast, ka - man vispār nav savu robežu. Ka pa manu “Tēvzemi” var bradāt jebkurš, mani var izraustīt, kad vien grib un es to pati atļauju. Un - ka vislielākais ienadinieks man - esmu es pati sev.

Tie, kas ir paši baiļu domāšanā, nespēj saprast, ka - mīloša realitāte nav tas, ka cilvēks ir VISU LAIKU LABS. Mīloša realitāte ir tas, ka cilvēks pats sevi pieņem un ciena savas vajadzības - gan labu, gan arī viņš apzinās savas dusmas, kaunu, vainas sajūtu, bailes, skumjas utt. BET VIŅŠ TAJĀ SLIKTAJĀ NESĒŽ! Viņš pamana, uzņemas atbildību un MAINA!!! Esmu dusmīga? Kāpēc esmu. Gribu kādam kaut ko uzspiest? Pamanu. Mainu. Kāds nāk un bradā manas robežas - uzspiež kaut ko man? Arī - ņemu un mainu. Tumšais laiks nāk un uznāk skumjas? Mazliet paskumstu, ja gribu vai nav īsti dažreiz spēka uzreiz rīkoties. Bet tad sev saku - pietiek sēdēt “upuriņā” - lien ārā un sāc darīt sev kaut ko labu. Un tikai pēc tam, kad esmu laba sev, es varu sākt būt laba pasaulei.

Man pat bieži ir grūtības atcerēties daļu no savas iepriekšējās dzīves. Un man ir laba atmiņa. Nē, nē, es to nenoliedzu, neizslēdzu un nepārmetu sev. Vienkārši - mums atmiņās paliek SAJŪTAS. Mēs neko neatcerētos, ja nebūtu SAJUTUŠI, ja mums nebūtu tā pieredze bijusi saistīta ar lielām emocijām. Taču, ja šīs emocijas nodzēstu - notikums aizmirstos. Bet elpošanas sesijās es ieaicināju piedošanu - sev, vecākiem, partnerim, bērniem, citiem cilvēkiem. Es sapratu, KĀPĒC tās emocijas manī bija un kas tās izraisīja. Un - sāpīgās pieredzes sāka viena pēc otras dzist. Viens papildus brīdinājums gan šim visam - tā nav brīnumtablete - iedzersi un viss pāries. Nekā. Tas ir mūža darbs. Darbs ar sevi ir MŪŽA DARBS. Diendienā. Un var atkal kaut kas “uzpeldēt”. Vien - ar katru reizi kļūst vieglāk saprast, piedot, rīkoties citādi.

Tāpat arī - apzināšanās ļauj saprast - ko es gribu vai negribu. Vai es gribu un mācos iet tur, kur kāds visu laiku gānās, sūdzas, mētājas ar viedokļiem, no dīvāna risina politiku, tiesā, kritizē, viens otru slēptos veidos grib pārspēt gudrībā. Viņi drīkst. Absolūti. Bet - es vienkārši pati tur negribu būt. Man nav interesanti. Es izvēlos iet tur, kur ir SIRDS. Un - mācīties runāt, darīt un rīkoties no sirds un mīlestības perspektīvas. Un - arī šeit es vēl esmu skolniece. Joprojām. Jo es droši vien vēl neesmu tik spēcīga, lai NOTURĒTU SAVU visur.