Bet tagad paklausies stāstu:

Pirms trim rudeņiem, tad bija vēl Covid laiks- abas ar meitu šeit staigājām, meita lēkāja pa ruloniem, kas bija zem ozola novietoti. Un - zālē ieaugušu pamanījām mazu egli. Necilu, sabružātu, tai bija uzvēlies virsū baļķēns un tā bija pavisam piespiesta pie zemes.

Par abām baļķi novēlām nost un egli atbrīvojām, stumbru iztaisnojām.
Visu šo laiku, kopš tā rudens viņu pieskatām un es ar viņu apsveicinos un aizsūtu mīļumu.

Man ir sajūta, ka viņa man māj pretī, un ne tikai- arī tas vītols un ozols, kuru pavēnī viņa tiecas- piebalso.
Lai cik traumatiskas bija tās dienas baļķa nospiestas, mīlestība un brīvība ļauj tai turpināt augt un pieņemties spēkā.

Vai Tu vari būt kā šī “parastā” egle, kad zini viņas stāstu?
Pat tad, ja Tevi ievainoja, sāpināja un Tev kaut kā trūka- sadziedēt stumbru, izslieties spēkā, atrast mīlošo pasaulē un augt mīlestības ieskautai.