Pastāv kārtības un sistēmas, kuras nosaka - kā ir aužams paklājs, kā cep maizi, kas ir ģimenes modelis, kad cilvēks ir gatavs iet skolā, kurā vecumā viņš var sākt strādāt algotu darbu, kas ir skaisti un kas nav skaisti, kā kļūst par sabiedrībā akceptējamu personu, kur dodas vislabākajos ceļojumos, kas ir vispareizākais veids, kādā kopt matus, lai tie labi augtu, kas ir ļauna rīcība un kas nē utt. Tātad miljardiem dažādu sistēmu un kārtību. Es teiktu - katram sava?

Jā, es personīgi ticu, ka mēs šādi darām daudz, daudz reižu. Un, ja man noņemtu nost visus augstāk minētās cilvēku pieredžu radītās kārtības, es varētu pastāvēt tik un tā. Es varētu uzradīt savu kārtību, kādā es daru lietas - kā es tieku pie ēdiena, kā attīstos, kā veidoju savas tradīcijas, kā veidoju savu pasauli. Es gan līdz sirds dziļumiem esmu pateicīga par visām citu radītajām kārtībām, kuras kāds cits ir radījis. Un kā radījis? Caur savu pieredzi. Miljardiem dažādu pieredžu aiz tā visa pastāv.

Ja visas miljards pieredzes pazustu, es to visu (vismaz uz Zemes) no nulles punkta nevaru izdarīt tikai tad, ja man noņem nost ķermeni, atņem ticību dzīvot un mīlestību visā, kas es esmu un ko es daru, vai ne?

Mans nodoms nebija kaut ko noliegt. Tas ir mans aicinājums par to padomāt. Un pielietot brīdī, kad esi “sacepies” par to, vai Tev ir viss pareizi, brīžos, kad Tev ir bail kaut ko pazaudēt.

Vai pareizi audzināt bērnus ir tā vai citādi? Vai šādi saģērbjoties mani pasaule pieņems vai nē? Kas notiktu, ja Tev uzteiktu darbu? Vai cik pašvērtējuma Tevī paliktu, ja partneris pateiktu, ka Tevi nemīl?