raksts nr. 5
Nemīlestība uz sevi
Es atzīšos savā nemīlestībā uz sevi - vairākus gadus Māmiņdienā gaidīju, ka mani bērni apsveiks. Nu, ne jau pieprasīju, bet tādas klusas gaidas- ka pateiks "paldies" un tā...
Līdz pagājšgad ieraudzīju soctīklos tādu joku, kur bērna rokrakstā teksts, tagad vairs neatrodu to ierakstu, bet ar tādu domu- mamm, pateicoties man, tu esi mamma, tā ka- lūdzu, gaidu savas dāvanas svētkos utt..
Un man pielēca- ha, es te kaut ko gaidu, ceru, ka mani pusaudži atcerēsies, ka vispār ir tāda diena, un, ja atceras- viss tā stīvi, no sērijas "vajag tā un tā" un "mamma - JĀ -apsveic", bet patiesībā- es esmu tā, kurai būtu jārīkojas.
Mani reāli kaitina, ka kaut kur pazūd plūdums. Mazie bērni to dara no sirds, bet lielāki tie kaut kur pazaudē to spontanitāti. Un nē- tas nav, ka viņi nemīl un ka "nav iemācīts", tas ir par to, ka viņi sajūt to manu gaidu momentu. Un gaidas ir tāda uzcepta ilūzija- kā kam jābūt.
Un pagājšgad Māmiņdienā es pamainīju. Pamodināju no rīta un samīļoju, sakot- paldies Tev, ka esmu mamma, paldies, ka man ir iespējams šo pieredzi iegūt. Kā būtu, ja kopā kaut kur aizbraucam? ABSOLŪTI CITA ENERĢIJA PAVĒRĀS! Viss plūda tik brīvi un nepiespiesti. Nekad nebiju labāk jutusies kopā ar saviem pusaudžiem.
Un pagājšgad Māmiņdienā es pamainīju. Pamodināju no rīta un samīļoju, sakot- paldies Tev, ka esmu mamma, paldies, ka man ir iespējams šo pieredzi iegūt. Kā būtu, ja kopā kaut kur aizbraucam? ABSOLŪTI CITA ENERĢIJA PAVĒRĀS! Viss plūda tik brīvi un nepiespiesti. Nekad nebiju labāk jutusies kopā ar saviem pusaudžiem.
Un šogad, ko domā - pilnīgi cits pagrieziens. Vakar dēls kopā ar draugiem svin savu dzimšanas dienu. Es sēžu viena pati mājās, fonā mazliet rūpes, kā jaunieši tur izpaudīsies, tusē vieni bez vecākiem...
Zvana dēls - mammu, viss ir kārtībā, es Tev tikai gribēju pateikt - PALDIES, KA ES ESMU... nuuu, tu saprati, ko es ar to domāju...
Manī kaut kas eksplodēja - mana pateicība bija atgriezusies, 1000kārt...
Un es savas gaidas pasūtu vienu māju tālāk....
Zvana dēls - mammu, viss ir kārtībā, es Tev tikai gribēju pateikt - PALDIES, KA ES ESMU... nuuu, tu saprati, ko es ar to domāju...
Manī kaut kas eksplodēja - mana pateicība bija atgriezusies, 1000kārt...
Un es savas gaidas pasūtu vienu māju tālāk....
Lai arī jums prieks, ka esat mammas un tēti tiem, kuri jūs izvēlējās! ❤️
Raksta autore: Anita Dzene
Kontakti
